Lūkas evaņģēlijs 2:41–52

Jāņa evaņģēlijs 1:1–14

Jāņa evaņģēlijs 1:19–28

Lūkas evaņģēlijs 21:25–33

Mateja evaņģēlijs 8:23–27

Mateja evaņģēlijs 9:18–26

Lutera Gavēnis

Adventa laiks

Adventa laiks.

Mēs atkal esam sagaidījuši to laiku, ko baznīcā sauc par Adventa laiku. Un visos gadu simteņos šis ir tāds īpašs laiks, kas saistās ar nelielu satraukumu un gaidām. Šis laiks ir kā prelūdija un iesākums Ziemsvētkiem.

Adventa laiks ir gaidīšanas laiks, un tajā pašā brīdī arī nedaudz neziņas laiks. Ir daudz vieglāk gaidīt kaut ko, ko zini un pazīsti, un ar kuru vari fiziski sarunāties, redzēt un sataustīt.

Mums, cilvēkiem, ir daudz vieglāk gaidīt kaut ko tādu, kas ir sasniedzams ar mūsu pašu spējām, varēšanu un izveicību.

Bet Dievu, ko mēs esam iepazinuši caur Viņa atklāsmi, kura ir atnākusi pie mums no Vecās Derības praviešiem un apustuļiem no Svēto rakstu vārda un, protams, no Jēzus Kristus, ir daudz grūtāk aptvert un gaidīt.

Un tomēr šo drošību un pārliecību, ka mēs patiešām sagaidīsim šo Dieva pieskārienu, mēs varam saņemt katru sestdienas vakaru un svētdienas rītu Krimuldas baznīcā, jo par šo Adventa laiku liecina notiekošais dievkalpojuma laikā, kad atskan evaņģēlija vēsts, mūzika, liturģija un, protams, jau pati noskaņa, kas mūs visus vieno šajā laikā.

Par to liecina arī simboli baznīcā. Pats nozīmīgākais simbols ir Adventa vainags ar svecēm, kuras mēs aizdedzam pa vienai katrā no četrām Adventa svētdienām. Tās aizdedzam kā simbolu Kristum, kas apgaismo pasauli.

Kā to apliecina evaņģēlija vārdi : ES ESMU pasaules gaisma. Kas seko man, tas nestaigās tumsā, bet tam būs dzīvības gaisma. — Jņ 8:12

Šie Kristus apsolījuma vārdi ir kā mierinājums un iepriecinājums mums, cilvēkiem, jo tie ļauj domāt par mūžības gaismu, par Dieva gaismu, kas vada cilvēkus un par dzīvību, kura nāk no Dieva.

Adventa laiks un gaisma mūs aicina atstāt savu vientulību, savu bezcerību, savas problēmas, savu apātiju,  jo šajā gaidīšanas laikā un šajā Adventa gaismā ir jaušama dzīvība un liela prieka un Pestītāja tuvošanās.

Adventa laiks ir domāts Dievam. Laiks klausīties Dievā. Laiks lūkoties uz Kristu un arī ielūkoties sevī, laiks palūkoties uz savu dzīvi. Laiks apstāties un pārvērtēt to, kam es sekoju- pasaulei, kas dzen un ņem, vai Dievam, kurš atdod sevi visu un vēl arvien dod man laiku un gaida uz mani.

 Laiks norimt, laiks izvērtēt sevi un atgriezties no grēkiem.

 Laiks noklust, laiks atzīt savu nabadzību un atzīt patiesību, ka dzīvei bez Kristus un manam laikam bez Kristus nav nekāda vērtības.

Kristīgajā interneta portālā reiz izlasīju kādu stāstu par četriem ceļotājiem, kuri automašīnā apceļoja kādu no ziemeļu valstīm, kas šajā laikā bija ļoti skaista, bet klimats bija ledaini auksts. Kādā dienas vakarā viņi gribēja sasniegt savu galamērķi, kas bija vēl dziļāk ziemeļos.

Lai gan ceļotāji tika brīdināti par grūtībām uz ceļu un risku, braucot neapdzīvotā apvidū un vakara tumsā, viņi tomēr neieklausījās un devās ceļā.

Diemžēl tā arī notika un brīdinājumi piepildījās, viņu mašīna sāka niķoties un apstājās kaut kur pusceļā, nesasniedzot  galamērķi.

Atrodoties mašīnā, kas ar katru minūti kļuva vēsāka un aukstāka, visus ceļotājus aukstās un tumšās dabas vidū pārņēma bezcerība, nomāktība un totāla nošķirtība no cilvēkiem. Viņi sāka viens otram pārmest to, it kā katrs atsevišķi katru būtu pierunājis doties bīstamajā ceļā.

Ceļotāji atklāja, ka viņi ir ne tikai nošķirti no pārējās pasaules, bet arī to, ka viņi ir katrs ļoti atšķirīgi un dažādi.

Viena no ceļotājām bija pasakaini bagāta sieviete, kas savā bagātībā un augstprātībā jutās pārāka par visiem. Otrs bija kāds nabadzīgs cilvēks, kas visam ceļojumam bija izdevis vairāk naudas, nekā viņš varēja atļauties.

 Trešais bija kāds vīrs jau pusmūža gados, kurš domāja, ka viņam ir ļoti liela dzīves pieredze un atziņa, bet jutās ļoti pārsteigts un dusmīgs uz sevi un visu pasauli, ka piekritis iesaistīties šajā dēkā. Ceturtais bija jaunietis, kurš neko daudz nedeva par vecāku cilvēku pieredzi un gudrību, un visus vainoja par došanos braucienā bez nopietnas sagatavošanās.

Tad kāds no viņiem ieminējās – mēs visi esam atbildīgi par šo braucienu un par pašreizējo grūtību pārvarēšanu. Netālu bija daži koki, krūmi, sakrituši zari, un ja mēs katrs kādu sausāku zaru klēpīti sameklētu un atnestu, tad mēs varētu sakurt ugunskuru, kas mūs ne tikai sasildītu, bet dotu gaismu par zīmi iespējamiem glābējiem. Cerams ka mums visiem būs pietiekami gudrības to izdarīt.

Domāju, ka šī četrotne atrada ne tikai zarus ugunskuram, bet arī kopīgu valodu un kļuva tuvāki cits citam, nekā tas  parasti ar cilvēkiem notiek .

Novēlu jums visiem atrast šajā Adventa laikā mīlestību un kopību gan savās ģimenēs, gan draudzē, gan ar draugiem un cilvēkiem, kurus mēs satiekam savā ikdienā un savās gaitās!

Lai jums visiem brāļiem un māsām Kristū kluss, mierīgs, Dieva svētīts un piepildīts šis Adventa laiks!

 

Novēl jums mācītāji Didzis & Austris .

Krimuldā draudze ir atradusi iespēju turēt baznīcu vaļā, ļaujot cilvēkiem tajā iegriezties, kad vien vēlas.

Mācītājs Austris Juris Rāviņš stāsta, ka tas viss sācies, kad viņš gājis aizslēgt baznīcu un ieraudzījis, ka divpadsmitos naktī baznīca ir pilna ar cilvēkiem. Tagad pat īsti nezina, kur ir baznīcas atslēgas.

“Mums bija viens gadījums, kad pazuda no altāra Bībele. Brīnišķīgie draudzes darbinieki teica: ”Nu, kāds ir paņēmis palasīt viņu, neuztraucies mācītāj, gan jau atgriezīs.” Tiešām - tā Bībele pēc kādām dažām nedēļām atgriezās uz altāra. Šeit neviens nesargā. Šeit Dievs sargā baznīcu. Patiešām nekas nav noticis tāds. Mēs uzticamies cilvēkiem, un cilvēki novērtē to uzticību,” norāda Rāviņš.

Krimuldas baznīca ir nomaļā vietā un no ceļa to nevar pamanīt. Tā ir Krimuldas baznīcas priekšrocība, uzsver mācītājs Rāviņš.